Es nekad neesmu bijis cilvēks, kas ceļas agri. Pat skolā es vienmēr biju tas, kurš ienāk klasē pēdējā brīdī, ar nesataisītu mugursomu un matiem, kas izskatījās tā, it kā es būtu gulējis zem tilta, nevis savā gultā. Mans vīrs Jānis par to vienmēr smējās, sakot, ka es esmu cilvēks, kurš dzimis ar iedzimtu naidīgumu pret modinātājiem. Un viņam bija taisnība. Bet tajā sestdienas rītā es pamodos pulksten sešos, pilnīgi bez iemesla, un jutos tā, it kā būtu izgulējusies visu mūžu. Saules gaisma lēja istabā, putni dziedāja, un es gulēju blakus Jānim, kurš joprojām krāca tā, it kā pasaulē nekas nebūtu mainījies. Bet manī kaut kas bija mainījies. Es nejutu vajadzību atgriezties pie miega. Es gribēju darīt kaut ko. Kaut ko tādu, ko es parasti nedaru.
Es piecēlos, uzvilku veco flīsa jaku, kas bija redzējusi labākas dienas, un devos uz virtuvi. Uzliku kafiju un skatījos pa logu. Kaimiņu kaķis sēdēja uz žoga un skatījās manī ar tādu nicinājumu, kādu spēj izjust tikai kaķi. Es pasmējos un pacēlu krūzi it kā uzsaukdama tostu. Tajā brīdī es sapratu, ka es jūtos labi. Ne tāpēc, ka kaut kas īpašs būtu noticis, bet tāpēc, ka es vienkārši biju. Un tas bija pietiekami. Es apsēdos pie galda ar savu kafiju un atvēru planšetdatoru, kas gulēja uz virtuves galda kopš vakardienas, kad es biju mēģinājusi atrast kādu recepti vakariņām un beigusi ar trīsdesmit atvērtiem logiem un neko neizlēmusi. Ekrānā joprojām bija atvērts pārlūks, un es pamanīju, ka kāds no tiem logiem bija kaut kas, ko es nebiju atvērusi. Tas bija vavada lv, un es pat nevarēju atcerēties, kā es tur nokļuvu.
Es sēdēju un skatījos uz to ekrānu. Man nebija ne jausmas, ko tas ir. Es nebiju no tiem cilvēkiem, kas spēlē spēles. Es pat nezināju, kā spēlēt kārtis, un mans priekšstats par kazino bija balstīts uz filmām, kur cilvēki ar cigāriem mutē sēž pie galda un zaudē visu savu naudu. Bet tajā rītā es biju ziņkārīga. Nevis tāpēc, ka es gribēju laimēt, bet tāpēc, ka es gribēju saprast, ko cilvēki tajā visā saskata. Es noklikšķināju uz vietnes, un tā atvērās. Tas izskatījās vienkārši. Krāsains, bet ne pārspīlēts. Es sāku lasīt, un jo vairāk es lasīju, jo vairāk es sapratu, ka tas nav tas, ko es biju iedomājusies. Tur nebija nekādu biedējošu nosacījumu, nekādu slēpto maksu. Viss bija vienkārši un saprotami. Un tas mani pārsteidza.
Es nolēmu, ka es pamēģināšu. Tikai tāpēc, lai redzētu, kā tas ir. Es reģistrējos, un tas aizņēma tikai pāris minūtes. Es ieliku nelielu summu, tādu, ko es varētu atļauties pazaudēt, un sāku spēlēt vienkāršu spēli. Pirmie griezieni bija garlaicīgi. Es nospiedu pogu, un nekas nenotika. Es domāju, ka tas ir tāpat kā ar visām pārējām lietām manā dzīvē — gaidi, ceri, un tad vienkārši turpini gaidīt. Bet tad, pēkšņi, kaut kas mainījās. Es pat nepamanīju, kurā brīdī tas notika, bet pēkšņi ekrānā parādījās kombinācija, kas lika man sastingt. Es laimēju. Nebija milzīga summa, bet tā bija pietiekami, lai es justu, ka mans rīts nav bijis velti. Es sēdēju un smaidīju, un tas bija dīvaini, jo es nevarēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju smaidījusi bez iemesla.
Nākamajās dienās es sāku pamanīt, ka es vairs negaidu rītus ar bailēm, ka atkal būs jādara tas pats. Es sāku gaidīt tos ar ziņkāri. Kas notiks šorīt? Vai es laimēšu? Vai es zaudēšu? Tas bija kā lasīt grāmatu, kuras beigas tu nezini. Un tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Es sāku spēlēt vavada lv ne tāpēc, ka gribēju naudu, bet tāpēc, ka gribēju sajūtu, ka kaut kas notiek. Ka es neesmu tikai sieva, kas gatavo vakariņas, un māte, kas pārbauda mājasdarbus, un darbiniece, kas katru dienu dara vienu un to pašu. Es sāku pievērst uzmanību tam, kā es jūtos, kad es uzvaru, un kā es jūtos, kad es zaudēju. Un es sapratu, ka abos gadījumos es jūtos dzīva. Tas ir tas, ko es biju pazaudējusi. Tā sajūta, ka notiek kaut kas neparedzēts, ka dzīve nav tikai plāns, kas jāizpilda.
Vienu vakaru Jānis pamanīja, ka es sēžu pie planšetdatora un smaidu. Viņš jautāja, ko es daru, un es pirmo reizi mūžā jutos neveikli. Es nezināju, kā to izskaidrot. Es pati īsti nesapratu, kas tas ir. Es mēģināju pateikt, ka tas ir tikai kaut kas, ko es daru, lai atslēgtos, bet viņš nesaprata. Viņš domāja, ka esmu iekšā kaut kādās muļķīgās spēlēs, kas man atņem laiku. Un varbūt viņam bija taisnība. Bet tajā pašā laikā es zināju, ka tas nav tikai par spēlēm. Tas ir par to, ka es beidzot daru kaut ko tāpēc, ka es to gribu, nevis tāpēc, ka man tas būtu jādara. Es sāku domāt par to, cik daudz manā dzīvē ir lietu, kuras es daru tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts. Es sāku domāt par to, cik daudz es esmu sev aizliegusi vienkārši tāpēc, ka tas nešķita nopietni. Un tad es sapratu, ka šī spēle, šī vavada lv, nav tikai par laimestu. Tā ir par atļauju sev būt cilvēkam, kurš var kļūdīties, kurš var riskēt, kurš var vienkārši baudīt procesu, nevis tikai gaidīt rezultātu.
Es sāku spēlēt retāk, bet ar lielāku prieku. Es sāku pievērst uzmanību tam, kā es jūtos, kad es uzvaru, un kā es jūtos, kad es zaudēju. Un es sapratu, ka abos gadījumos es jūtos dzīva. Es sāku runāt ar Jāni par to, un viņš beidzot saprata. Viņš teica, ka redz, ka es esmu laimīgāka, un tas viņam ir svarīgākais. Mēs sākām kopā spēlēt dažreiz, un tas kļuva par mūsu kopīgu izklaidi. Mēs smējāmies par zaudējumiem un priecājāmies par laimestiem, un tas mūs tuvināja vairāk nekā jebkas cits pēdējo gadu laikā. Tas nebija par naudu. Tas bija par laiku, ko mēs pavadījām kopā, un par sajūtu, ka mēs esam komanda.
Tagad, kad es atskatos uz to sestdienas rītu, es redzu, ka tas nebija par spēli. Tas bija par to, ka es beidzot pieņēmu, ka man nav jābūt perfektai. Man nav jābūt tai, kura vienmēr zina labāko ceļu. Man ir jābūt cilvēkam, kurš ir gatavs izmēģināt kaut ko jaunu, pat ja tas šķiet muļķīgi. Es joprojām spēlēju dažreiz. Ne katru dienu, ne katru nedēļu. Bet tad, kad es jūtu, ka man vajag atgādinājumu par to, ka dzīve ir neprognozējama un ka tas ir labi. Es vairs neskatos uz to kā uz veidu, kā aizmirst problēmas. Es skatos uz to kā uz veidu, kā atcerēties, ka es esmu dzīva. Un tas, manuprāt, ir lielākais laimests, ko es jebkad esmu ieguvusi. Nevis nauda, nevis statuss, bet gan sajūta, ka es varu būt tā, kura es esmu, bez tā, lai kāds man teiktu, ka tas nav pareizi. Kaimiņu kaķis joprojām sēž uz žoga un skatās manī ar nicinājumu, bet tagad es viņam pasmaidu un paceļu krūzi. Jo es zinu, ka dažreiz ir jāļauj lietām notikt tā, kā tās notiek. Un tas ir labi.
